VELIS-A

  • Palielinātais fonta izmērs
  • Noklusētais fonta izmērs
  • Samazinātais fonta izmērs

Filiāle Dobelē


Intervija ar Dobeles filiāles vadītāju Vivitu Biruli Dobeles novada laikrakstā "Zemgale"


"Pleci man pašai gana stipri"


Lai arī apzināmies, ka neviens no mums nav mūžīgs, bailes no nāves, tās - CITAS - pasaules tas nemazina. Bet dobelniece VIVITA BIRULE, Alda Knāviņa SIA "VELIS-A" biroja vadītāja, ar nāvi sastopas ik dienas, un viņai tas nešķiet nekas briesmīgs, nekas biedējošs. Vairs ne.





Skan visai šausminoši - apbedīšanas biroja vadīta ja. Ko tas patiesībā nozīmē?

Tas ir smags darbs. Ik dienas tiekos ar cilvēkiem, organizēju bēru ceremonijas, tirgoju apbedīšanas piederumus. Cilvēki manu palīdzību var meklēt jebkurā diennakts laikā, un es nekad nevienam neatsāku. Meklēju palīgus un braucu pēc viņu mirušā tuvinieka gan dienā, gan naktī. Gadās, ka tikko esmu apgūlusies, bet zvans jau atkal rauj ārā no gultas. Lielākoties cilvēkiem nepatīk ilgi atrasties vienā telpā ar mirušo, kaut arī tas viņiem ir loti tuvs cilvēks.

Šajā darbā esmu jau no 1999. gada. Pirms tam 16 gadus nostrādāju viesnīcā par administratori. Uzņēmos ari papildus slodzi, jo meitiņa slimoja un vajadzēja līdzekļus viņas ārstēšanai. Vēl esmu strādājusi pastā par kurjeri un pasta operatori. Ilgus gadus esmu mājās gatavojusi apbedīšanas piederumus - šuvusi lentes, karodziņus, pārklājus un citas lietas.


Diezin vai bērnībā sapņojāt par šādu nodarbošanos.

Protams, nē. To pat iedomāties nevarēju. Jaunībā savu dzīvi vēlējos saistīt ar medicīnu – domāju  mācīties par feldšeri. Jau no 7. klases vasarās strādāju slimnīcā dažādus darbus, biju pieradusi pie tur valdošās atmosfēras. Jutos lepna par to, ko darīju. Diemžēl nesanāca. Nelaimīgi apprecējos, piedzima meitiņa. Viņa slimoja, tādēļ rūpes par bērnu aizpildīja lielu daļu manas dzīves.

Starp citu, ar nāvi pirmoreiz saskāros tieši, strādājot slimnīcā. Biju tikai dažas dienas pildījusi savus pienākumus, kad nomira kāds slimnieks. Man lūdza palīdzēt - aizvest aizgājēju līdz morgam. Bija ļoti. ļoti bail. Tā taču ir cita pasaule, un daudzi cilvēki no tās baidās. īpaši jau bērns. Lūgumu tomēr izpildīju.

Vai nemaz nebija bail kļūt par apbedīšanas biroja vadītāju?

Nē, patiešām nebija. Gadiem ilgi šujot apbedīšanas piederumus, vismaz domās biju apradusi ar nāves esamību.


Diendienā jūs atrodaties starp zārkiem, mirušiem cilvēkiem. Kā tas ir? Nav smagi nākt uz darbu?

Varbūt daudziem tas šķitis nesaprotami, bet es savu darbu mīlu. Un. ja cilvēks mīl savu darbu, viņš uz to iet ar prieku. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, patīk palīdzēt viņiem. Mēģinu pret klientiem izturēties tā, kā gribētu, lai šādā reizē izturas pret mani. Un tas ir liels stimuls. Kādreiz esmu bezgala nogurusi, bet saņemos un strādāju, jo cilvēki pie manis nāk ar savu bēdu nastu, tādēļ nevaru viņiem izrādīt savu neveiksmi, ne garastāvokli.

Man vienmēr jābūt iejūtīgai, laipnai. Es patiešām cenšos tāda būt, tā nebūt nav tikai ārēja uzspēle. Man tas ir dabīgi. Iespējams, man ir šim amatam Dieva dotas spējas.

Šis darbs nenomāc?

Nē. Nomācoši ir gadījumi, kad cilvēks ir izdarījis pašnāvību. Tam es joprojām netieku pāri. Ir mūžīgais jautājums - kādēļ viņš to darīja? Un man vienmēr jādomā, kur atrodas šī cilvēka dvēsele, jo viņš lāču pats sev ir pielicis roku. Dievs dod dzīvību, bet cilvēks vienkārši ņem un to iznīdē. Ar to nespēju samierināties.
Vēl ir ļoti sāpīgi, kad vecāki apraud savus bērnus, jo tas nav dabīgi. Dabīgi ir tad, ja bērni apglabā savus vecākus. Diemžēl gadās visādi - notiek nelaimes gadījums, traģēdija, un bērna vairs nav. Arī jaunieši izdara pašnāvību, visbiežāk - mīlestības, brīžiem kāda nebūtiska iemesla dēļ, it kā rotaļādamies. Kaut gan to neviens nekad līdz galam neuzzinās, kādēļ tā notiek. Es nereti pārdzīvoju līdz ar vecākiem, bet, protams, savas asaras nerādu.

No mirušajiem nebaidāties?

Šodien - vairs ne. Ja man jautātu, vai gluži nakts laikā es vēlētos atrasties vienā telpā ar mirušo, tad gan es atbildētu -nē. Bet dienas laikā man var būt apkārt pat vairāki miruši cilvēki, un nav nekādas baiļu izjūtas. Es viņus uztveru kā tādas lelles.
Tiekoties ar aizgājēju tuviniekiem, nākas dzirdēt daudzus dzīvesstāstus. Bieži vien tos klausos kā pasaku, īpaši, ja runa ir par deviņdesmitgadniekiem, kuri pieredzējuši Latvijas laiku, karu, izsūtīšanu uz Sibīriju un daudz ko vēl citu, kas šodien mums ir tāls. Vēlāk, izvadīšanas laikā, es nereti atceros šos likteņstāstus. Un tad ir tā - ja cilvēks atdevis sevi visu citiem, dāvājis savu mīlestību apkārtējiem, arī es patiesi izjūtu it kā mīlestību pret aizgājēju. Krūtīs ielīst siltums pret šo cilvēku.
Šo gadu laikā, kamēr strādāju birojā, esmu ievērojusi neparastas sakritības - divreiz bēres tika rīkotas aizgājēja dzimšanas dienā. Pavisam nesen kāda māmuļa no dzīves šķīrās savā dzimšanas dienā. Iespējams, tur ir kāda saistība.

Jūs ticat, ka cilvēkam ir dvēsele?

Protams.

Kādreiz jūtat šo dvēseļu klātbūtni?

Ne reizi neesmu jutusi, jo aizgājēja dvēsele droši vien jau ir devusies savu ceļu, bet pašnāvības garu gan izjūtu. Pat negribas runāt par to, tas ir pārāk nomācoši.
Bieži paziņas man jautā - Vivit, kā tu nakti vari mierīgi gulēt? Bet varu apgalvot, ka nekad sapni neesmu redzējusi nevienu aizgājēju, neviens no viņiem mani nav traucējis. Ļoti labi, ka man nav redzes atminas. Gadās, ka pie mums nonāk sakropļoti cilvēki, skati nav patīkami, bet man tie atmiņā nesaglabājas. Izeju no biroja, aizslēdzu durvis un dodos savā personīgajā dzīvē, aizmirstot, kas ir aiz šīm durvīm.

Droši vien, ka jums pašai vairs nav bail no nāves.

Tomēr ir gan. Kad tikko sāku strādāt birojā, es nekādi nevarēju noticēt, ka reiz arī man pašai būs vajadzīga kāda no tur esošajām „kastēm”, bet domas mainās. Man gadījās smagi saslimi, un tad nemitīgi domas grozījās ap nāvi. Ja vēl gadījās uzzināt, ka nomiris kāds cilvēks ar tādu pašu diagnozi, tad prātā nāca ne tās labākās domas. Man ir bail miri. Neesmu vēl tik tālu garīgi izaugusi, lai varētu droši apgalvot, ka reiz mana dvēsele aizies pa ballu ceļu... Man ar sevi vēl ļoti daudz jāstrādā, lai es varētu droši skatīties nebūtībā.

Cenšaties kaut kādā veidā sevi garīgi attīrīt?

Cik vien bieži iespējams, cenšos iet uz baznīcu. Tur cilvēks ļoti labi var attīrīt savu dvēseli no visa nepatīkamā, smelties spēkus turpmākajam darba cēlienam.
Vēl ļoti patīk atrasties pie dabas. Man ir mīļi, labi draugi, kuri bieži paņem mani. Līdzi izbraukumos pie dabas. Labprāt uzturos mežā, vēroju dzīvniekus. Interesējos par medībām, ar aizrautību klausos medniek stāstus, iejūtos visā šajā atmosfērā. Emu ari pati vērojusi medības.
Sievietei it kā netipiski, bet man ārkārtīgi patīk makšķerēt. Pirms trim gadiem manu vienīgo meitu aizvilināja Vācija. Raudāju gaužas asaras, bet patiesībā nav jau tik traki -meita labi pelna, bieži mani apciemo. Esmu bijusi arī pie viņas ciemos. Katru gadu mēs kopā dodamies kādā ārzemju ceļojumā. Norvēģijā, Lofotu salās, izmēģinājām roku arī makšķerēšanā. Vienai auklai bija piekabināti četri «pliki» āķi, un pirmoreiz mūžā noķeru uzreiz četras lielas zivis. Tas bija fantastiski. Gribētu tur vēlreiz atgriezties.
Pagājušovasar bijām Grieķijā. Egejas jūras krastā ar rokām ķērām zivtiņas. Vietējie iedzīvotāji pat sagādāja mums makšķeres, bet no krasta ķērās tikai sīkaļas.
Vēl nezinu, kur brauksim šovasar. Bija doma aizbraukt uz citu kontinentu - uz Āfriku. Vai tas izdosies, kas zina. Tas atkarīgs no tā, ar cik biezu maciņu meita pārbrauks mājās.

Meitai Vācijā ir ģimene?

Apprecējusies vēl nav, bet tāda doma ir. Viņa strādā, kaut ari draugs to nevēlējās. Es jau ceru, ka reiz meita atgriezīsies. Ko es vecumdienās viena te darīšu? Meita gan saka - mamm, kad būsi veca, pārcelsies pie manis.

Meitu nešokē jūsu nodarbošanās?

Sākumā viņa bija ļoti pret to. Vairāk kārt atgādināja - tikai neaiztiec viņus, neskaries nevienam klāt. Viņai tas nebija pieņemams. Tas ir saprotams, jo šāds darbs atbaidītu lielāko daļu cilvēku. No otras puses - tas, ka bēdu sagrauztais cilvēks no biroja aiziet nomierinājies, apmierināts, dod stimulu, spēku turpināt iesākto.

Neesat domājusi mainīt darbu?

Nē. Smejos, ka strādāšu birojā līdz pensijai, un tas ir vēl krietns laiciņš. Diemžēl valdība visu laiku pagarina pensionēšanās vecumu, un man šķiet, ka drīzumā būs pavisam maz cilvēku, kuri vispār sagaidīs pensiju.

Jūs visu mūžu esat bijusi darbarūķis. No kurienes tāda enerģija?

Es uzaugu sešu bērnu ģimenē. Kaut arī tēvs un māte strādāja un deva mums visu nepieciešamo, neviens no mums netika lutināts. Jau no agras bērnības mūs radināja pie darba, katram mājās bija savi pienākumi. Nācām lielāki, ravējām kolhozā bietes. Tajā laikā vecāki cēla savu mājiņu, tādēļ vajadzēja daudz līdzekļu. Kaut gan teikšu tā - iespējams, bērni bagātajās ģimenēs nebaudīja to, ko mēs. Vecāki mums patiešām centās sniegt pēc iespējas vairāk.
Daudzi cilvēki saka, ka no manis izstarojot enerģija. Pati es to īpaši neizjūtu. Ir reizes, kad gribu mieru un klusumu, un tad mani traucē pat tikšķošs pulkstenis.

Kā aizpildāt to laiku, kad esat mājās?

Pāršķirstu un palasu avīzes, žurnālus. Ar daiļliteratūru neaizraujos. Lielākoties lasu garīga satura grāmatas, Bībeli. Klausos klusu, mierīgu, nomierinošu mūziku, labu klasisko mūziku. Nekādi nesaprotu, kā jauniešiem var patikt smagie ritmi, ķērcošie izpildītāji. Lai arī cik pārgurusi esmu, nekad neatsakos no izbrauciena pie dabas.

Jūs pieminējāt nelaimīgu apprecēšanos. Tas tikai tāds teiciens vai patiesība?

Man bija 18 gadu, kad sāku izjust sava nākamā vīra pastiprinātu uzmanību. Biju naiva, no dzīves redzējusi tikai darbu un pienākumu. Toreiz nepratu izšķirt, kas ir labs un kas - ļauns. Vecāki mani audzināja stingri, tādēļ es negāju jautāt padomu, slēpu šīs attiecības no viņiem. Tikai vēlāk sapratu, ka šis cilvēks nebija man domāts. Tie draugi, kuri pazīst mūs abus, vēl šodien nereti jautā - Vivit, kā tu varēji ar viņu apprecēties? Viņš nebija tas cilvēks, kuram interesētu ģimene, rūpes par bērnu. Kādēļ es viņam biju vajadzīga, nezinu, bet man viņa dēļ pajuka visi dzīves sapņi. Tā bija ļoti sāpīga mācība.Es izšķīros samērā ātri un bērnu audzināju viena pati. Tikai tādēļ biju spiesta strādāt trijās darbavietās.
Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad varēju vēlreiz nodibināt ģimeni, bet... Tāda īsta vēlēšanās, īsta uzticēšanās otram cilvēkam manī vairs neradās.

Bet katra sieviete taču alkst pēc mīlestības, stipra pleca līdzās...

Pleci man pašai gana stipri. Vientuļa nejūtos, jo man ir daudz labu draugu. Ar to pietiek. Katru dienu no Vācijas zvana meita, atraksta vairākas īsziņas. Mums ir brīnišķīgas attiecības. Meita par mani domā vairāk nekā par sevi.

Esat sieviete ar nedaudz feministiskiem uzskatiem?

Ne gluži, bet emancipēta gan. Protams, labi, ja līdzās ir vīrietis, bet kā lai atrod to īsto? Vēlreiz kļūdīties es nevēlos. Nevēlos vairs pārdzīvot tādu rūgtumu. Tādēļ ar daudz. ko jātiek galā pašai. Šķiet, ka izdodas ari - dzīvokli varu izremontēt pati, šo to salabot - ari. Praktiski nav tāda darba, ko es nemācētu. Vienatnei ir ari savs labums - esmu brīva.

Jums ir kāds mazs sapnītis, mērķis dzīvē?

Varbūt tas ir slikti, bet nekādus lielus mērķus es sev dzīvē neesmu izvirzījusī. Šonakt bija jāstrādā, neesmu izgulējusies un jūtos sagurusi. tādēļ šobrīd mans mazais sapnītis ir - tikt mājās, paēst un izgulēties. Tik vienkārši.

Ir kaut kas tāds, ko jums vēl gribētos pateikt?

Tikai atgādināt cilvēkiem, lai dzīvo saticīgāk un mīļāk. Bieži vien mēs par to sākam domāt tikai tad, kad tuvinieks ir šķiries no dzīves, bet tad jau ir par vēlu. Var jau sevis mierinājumam aizgājējam izvēlēties greznu zārku un tamlīdzīgi, bet vairāk arī neko... Daudziem tad nākas raudāt un nožēlot, es esmu to redzējusi. Tādēļ man gribētos novēlēt -sniedziet daudz vairāk mīlestības jau Šodien, dāviniet ziedus šodien, lai vēlāk nav jānožēlo.

Inguna Vītola

 

Jelgavā
Sakņudārza iela 5A
Tālr.: 63020151, 28651582
Diennakts tālr. 28651582

Biroja darba laiks

Darba dienās:  9.00-17.00
Sestdienā:        9.00-14.00
Svētdienā:       brīvs


 

Dobelē
Ādama iela 2
Tālr.: 29698507, 28651582
Diennakts tālr. 28651582

Biroja darba laiks

Darba dienās:   9.00-15.00
Sestdienā:        9.00-12.00
Svētdienā:        brīvs